Uz kultūras vēstures blogu 1.,2.  un 3.daļu varat pāriet šeit uzklikšķinot uz attiecīgās daļas numuru:

Kultūras vēsture 1.daļa

Kultūras vēsture 2.daļa 

Kultūras vēsture 3.daļa 

Kultūras vēsture 4.daļa

Taro kārtis. Izcelsme. Būtība. Paralēles

Sāksim no sākuma un tamdēļ - ar to brīdi, kad kārtis nebija tikai rotaļa mūsu izklaidei, bet gan kā garīgas mācības apkopojums. Tātad sāksim ar to laiku, kad radās ideja izveidot kārtis, un nedaudz ieskatīsimies to saturā. -Kā vienu no iespējamiem parasti min laiku, kad Ēģipte gatavojās hiksu uzbrukumam. Iespējams, varam runāt par aptuveni 17. gs. p.m.ē.

Iemesls? Par iemeslu arī tikai kā iespējamu hipotēzi min Ēģiptes priesteru bažas par to, ka hiksu uzbrukuma laikā un arī iespējamā zaudējuma gadījumā varēja tikt iznicināta senā Ēģiptes garīgā mācība.

Tika meklēts veids, kā pasargāt sakrālo mācību, un atrasta asprātīga forma. - Mācība tika sadalīta un iešifrēta kārtīs ar domu, ka gadījumā, ja hiksi centīsies iznīcināt Ēģiptes kultūras lietas, kārtis tie uzskatīs par nevainīgu spēli un tās neaizskars.

Un tā arī notika. Taču aiz šīs spēles slēpās tās sakrālais saturs, kuru saprast un iegūt varēja vienīgi iesvētītie.

Ja ļoti vienkāršoti man būtu jāpaskaidro kāršu formas būtība, tad gribētos šo lasīšanas veidu salīdzināt ar to, kā daudzi no mums šodien, piemēram, pārlasa grāmatas vai meklē tajās atbildes uz sev aktuālām problēmām. Kā tad mēs rīkojamies?

- Vai nav tā, ka bieži mēs pieejam pie grāmatplaukta, paņemam gandrīz vai pirmo pa rokai gadījušos grāmatu, uzšķiram kādu nejaušu lapaspusi un sākam lasīt no kādas vietas, kur acis ir trāpījušas? Mēs to sauktu par pilnīgu nejaušību. Bet hermētiskā mācība runāja par to, ka nekas nav nejaušs un šajā brīdi tev tika dota tev vajadzīgā atbilde (un te nav svarīgi, cik tā mums šķiet naiva, komiska vai traģiska). Būtībā šī nejaušā grāmatu šķirstīšana jau arī ir tā pati kāršu zīlniecības forma. Un katrs mēs varētu radīt kaut ko līdzīgu, ja, piemēram, katru Bībeles pantu vai nodaļu, vai ideju aizstātu ar kādu attēlu un tos sazīmētu uz kārtīm līdzīgām kartiņām. Un to pašu dara arī, piemēram, tie folkloristi, kuri nejauši meklē atbildes uz sev aktuālām problēmām nejauši uzšķirtos dainu pantiņos.

Starp citu, tamdēļ jau arī viens otrs no pētniekiem meklē saistību starp seno hermētisko mācību un Bībeles tekstu, pievēršot uzmanību, ka Jāņa atklāsmes grāmatai, līdzīgi kā Lielā Arkāna komplektā, ir 22 daļas.

Kas attiecas uz mūsdienu spēļu kārtīm, tad tās ir saīsināts Ēģiptes Taro kāršu variants, jo oriģinālā tās sastāvēja no divām daļām - viena, tā saucamais Lielais Arkāns, sastāvēja no 22 kārtīm (kuras šodienas spēļu komplektā nav) un Mazais Arkāns, kurš sastāvēja no 56 kārtīm. Šī Mazo arkānu daļa ir nonākusi līdz mūsu dienām ar nelielām izmaiņām -mūsdienu kārtīs mēs pazīstam tikai trīs personkārtis - karalis, dāma un kalps, taču sākotnējā variantā bija četras - Karalis, Karaliene, bruņinieks un pāžs (vismaz tā liecina, kā saprotams, - viduslaiku Rietumeiropas dokumenti).

Atsevišķas pētnieku grupas ir pievērsušas uzmanību arī tam, ka, piemēram, senebreju un sengrieķu alfabētā arīdzan ir 22 alfabēta zīmes un ir mēģinājumi, piemēram, lasīt Bībeles tekstu, kas oriģinālā ir rakstīts senebreju un sengrieķu valodās, katru burtu pierakstītajos vārdos atšifrējot atbilstoši taro simbolikai. Tādējādi iznāktu, ka katrs vārds (īpaši piecās Mozus grāmatās, bet ne tikai) Bībelē ir kā izliktas kārtis - katrs burts - viena kārts.

Tamlīdzīgas paralēles var atrast ari, piemēram, gotikas laika katedrālēs, kur tādu katedrāles noformējuma dalu kā "loga rozi" oriģinālā sauca it kā latviskā vārdā, par Rotu (Rota), kas ir radies, pārkombinējot zilbes vārdam Taro (ta-ro - ro-ta), un tādējādi tās rotas, kuru aplis ir sadalīts 11 vai 22 iedaļās, ir saistītas ar šo mācību. Piebildīšu vēl vienīgi, ka Rietumeiropā gan viduslaikos, gan vēlāk šo mācību sauca par kabalistiku. Bet par to būs jārunā citreiz.

-                        Tā vai kā citādi, bet kā redzams, šie it kā drūmo apstākļu ļaudis nemaz tā nebija tendēti uz drūmu dzīvi un tiecās to atvieglināt rotaļīgās formās. Par to, ka senēģiptiešiem piemita zināma koķeta un asprātīga spēlētieskāre, reizumis, šķiet, apliecina arī tie gadījumi, kurus apraksta mūsu laikmeta Ēģiptes kultūras pētnieki un arheologi. Sevišķi jau tajos gadījumos, kad runa ir par faraonu kapu atvēršanu.

- Ir, piemēram, pieminēti gadījumi, kad pētnieki, atverot kapu, savā priekšā ierauga faraona skulpturālo dubultnieku un šī dubultnieka acis (kuras bieži bija inkrustētas ar dārgakmeņiem) pēkšņi iespīdējušās, pārbaidot līdz nervu sabrukumam kapeņu atvērējus. Par ko liecina šādi seno ēģiptiešu pārsteigumi kapeņu atvērējiem? Jā, protams, te mēs varētu runāt par kādiem reliģiskiem priekšstatiem, taču tīri cilvēciski reizēm šķiet, ka meistariem, kuri šīs "atrakcijas" radīja, pašiem likās visai uzjautrinoša doma par to, kādas izskatīsies pārbiedēto kapu "okšķeru" sejas, kad viņi atvērs kapu un savā priekšā ieraudzīs šo spoku ar spīdošajām acīm.

Te var tikai vēlreiz piebilst par to mūsu jau tradicionāli greizo priekšstatu, kad mums šķiet, ka reliģiozs cilvēks ir drūms, sevī noslēdzies vienpatnis un apātisks dīvainis. Reliģiju uzdevums, ja tas ir pareizi saprasts, ir padarīt cilvēku dzīvespriecīgu un dzīvesspējīgu, vienīgi atšķirībā no parastajām rotaļām, - ar uzdevumu saglabāt cilvēkos viņa pozitīvās vērtības - tīru morāli, tikumību, godīgumu un mīlestību. Un apstākļos, kādus mēs izgudrojam, runājot par seno Ēģipti, tās dabu un dzīves veidu, protams, nespētu dzīvot ne tikai mēs, šodienas cilvēki, bet tādos būtu jāsajūk prātā arī pašiem ēģiptiešiem. Viņi taču arī bija tādi paši cilvēki kā mēs šodien. 

Un vēl kāda atgādinoša piebilde. - Runājot par, piemēram, Taro kārtīm mēs varētu sākt uztraukties par to, ka tās nav no atbilstoša laika. Katrā ziņā tiktiešām ir grūti vai neispējami šodien dokumentāli pierādīt to izcelsmi senās Ēģiptes kultūras laikā. Bet jau brīdināju, ka mūs intersē viss, ko šī kultūra radīja gan laikā, kad tā vēl dzīvoja, gan tad, kad tā bija sen pazaudējusi savu svarīgo nozīmi. Un būtībā šī hronoloģiskā piederība nav primāri svarīga, vēl jovairāk ņemot vērā jaunās vēsturnieku versijas, kuras ļauj pavisam citādi datēt ierasto Ēģiptes vēstures attīstības gaitu. Teiksim tā, ka Taro zīlniecības kārtis varēja tapt šajā vai pat vēl senākā laikā. Šādu iespēju pielaiž procesi, kuri noris kaimiņu kultūrās. Te atcerēsimies zīlniecību senajā Divupē vai I -Czin senajā Ķīnā. Tamdēļ, pat tādā gadījumā, ja mums neatrastos nekādu dokumentu, kuri apliecina šo kāršu izcelsmi senās Ēģiptes kultūras laikā, teiksim, ka līdzšinējā pieredze un attīstības loģika vai secība kaimiņu kultūrās var tikt izmantota kā arguments, lai aizstāvētu arī Taro kāršu senumu. Cits ir jautājums par to, kad šīs kārtis tika uztvertas kā garīga darba metode, kad kā spēle. Tad arī šeit varētu ieraudzīt ko līdzīgu kā gadījumā ar I -Czin, kas kā spēle sevi pieteica tikai daudz vēlākos laikos.